Tā kā palīdzības organizēšana dzīvnieku patversmēm izvērtusies daudz veiksmīgāk nekā cerējām un atsaucība no cilvēkiem ir tiešām pasakaina, sestdien, 23. oktobrī, pie t/c Olimpija „Sasildi ķepas” rīkoja jau otro mantu vākšanas akciju (pirmā notika piektdien, 22. oktobrī LU SZF). Informāciju bijām izplatījušas gandrīz tikai caur sociālo mediju twitter, bet tā kā jau iepriekš bija pierādījies, ka twittera spēks ir neaptverams, gaidījām un cerējām, ka arī šoreiz atsaucība būs pietiekami liela. Un ziniet, mums nenācās vilties – sestdien t/c Olimpija autostāvvietā mūs apciemoja ļoti daudz sirsnīgu un labestīgu cilvēku, kuri ziedoja daudz dažādu noderīgu mantu dzīvnieku patversmēm.
Beigu beigās ap pulksten 11.30 no tirdzniecības centra stāvvietas izbraucām ar mantām (vecām drēbēm, segām, avīzēm, rotaļlietām, barību) pārpildītu mašīnu un sākām ceļu pie pirmās todien apciemojamās patversmes. Jau pavisam drīz nonācām patversmē „Dzīvnieku draugs” (http://www.dzd.lv), kur mūs laipni uzņēma un varējām nodot pirmos ziedojumus – daļu drēbju, segu, rotaļlietu un avīžu. Patversmes darbinieki mums izrādīja arī pašu patversmi – izstaigājām to un satikām visus mazos un lielos iemītniekus. Esot tur, mums vairākas reizes acīs sariesās asaras – gājām garām būriem, kuros atradās suņi ar gudrām, sirsnīgām acīm un skatienu, kas tik ļoti gaida, lai kāds aizvestu uz mīļām, siltām mājām un rūpētos. Protams, patversmes darbinieki par šiem dzīvniekiem cenšas rūpēties pēc labākās sirdsapziņas, sniedzot visu, kas nepieciešams, bet nekas nevar atsvērt mājas un gādīgu saimnieku. Mums pastāstīja daudzus skumjus stāstus par suņiem, kas tiek izmesti no mašīnām vai piesieti pie patversmes, par kucēniem, kas kā nevienam nevajadzīgas mantas tiek salikti kastē un nomesti kaut kur, par kaķiem, kas to saimniekiem pēkšņi kļuvuši nevajadzīgi. Nespējām slēpt savu sašutumu un skumjas par cilvēkiem, kas tā var rīkoties. Par cilvēkiem, kas pieņem savās mājās kucēnu vai kaķēnu, bet, kad tas paaugas, nolemj, ka tomēr nevēlas gādāt par dzīvnieku un to vienkārši izmet. Protams, ir arī cilvēcīgi iemesli, bet bieži vien patversmēs nonāk dzīvnieki, kas savam saimniekam kļuvuši nevajadzīgi un lieki. Tā nu vienlaikus ar skumjām par cilvēka nežēlīgo dabu un prieku sirdī par kaut nelielo palīdzību patversmei, ko sniedz saziedotās mantas, devāmies pie nākamās patversmes uz Stopiņu pagasta Līčiem, kur dubļains meža ceļš mūs aizveda līdz dzīvnieku patversmei „Ulubele” (http://ulubele.org/lv/).
„Ulubelei” nodevām pārējās ziedotās mantas un, spītējot lietum, izstaigājām arī patversmes teritoriju, satiekot tajā mītošos suņus un kaķus. Atkal neskaitāmi daudz skumju stāstu un skumju acu. Daudz skaistu suņu un kaķu, kuri joprojām gaida kādu, kas aizvedīs tos uz mīlošām mājām.
Mēs ceram, ka, iespējams, jau šobrīd kāds no patversmju iemītniekiem ir atradis mīļas mājas. Protams, arī ziedojot mēs darām sirds darbu un kopā palīdzam patversmēm, tomēr nekas nevar palīdzēt tik daudz, kā cilvēks, kas dodas uz patversmi, no kuras aizved kādu mīluli, sniedzot tam jaunas mājas. Kā minēja „Ulubeles” darbinieces, viņas, protams, cenšas sniegt patversmes dzīvniekiem visu nepieciešamo, tomēr saimnieka gādību patversmē aizstāt nav iespējams.
Gribam pateikt lielu paldies ikvienam, kas ziedoja vai vēl gatavojas ziedot dzīvnieku patversmēm un ļoti ceram, ka jau pavisam drīz patversmju iemītnieki atradīs jaunas, gādīgas mājas un sabiedrības attieksme sāks mainīties, saprotot, ka mēs esam un paliekam atbildīgi par tiem, par kuriem uzņemamies rūpes!
